Faith Club
Faith Club
- 2016.12.24, 16:43
- Paskatījos The Revenant, un rodas man tāda teorija, ka viss tas primitīvisms, naids un necilvēcība viņiem dēļ tā, ka nevarēja normāli izgulēties. Gultā, ar segu, un tā sirsnīgi, lai nav agri jāceļas. Tā vietā - cieta guļvieta uz aukstas zemes, aizmigt tikai tad, kad vnk jau slēdzies ārā no negulēšanas, jāmostas no katra sīkākā troksnīša, un jebkurā gadījumā - kā saule uzlec, tā esi augšā. Cilvēki atradās nepārtraukta miega bada, neizgulēšanās stāvoklī, vazājās kā dzīvi zombiji.
Tikai kad cilvēkiem parādījās drošas mājas, mīkstas gultas un iespēja labi izgulēties, cilvēce bija gatava veikt nākamo attīstības lēcienu.
Sakarā ar šo teoriju, nākamais attīstības lēciens būs, kad cilvēce ieviesīs UBI (Universal Basic Income), un katram būs garantēts jumts virs galvas un pārtikšana. Pazudīs stress par izdzīvošanu, un atvērsies patiešām neierobežota brīvība katram realizēt savu potenciālu. Tas ir, līdzīgi kā mājokļi un gultas atbrīvoja cilvēci no neizgulēšanās, tā arī garantētais ienākums atbrīvos cilvēci no stresa, nenoteiktības un bailēm (kas arī samazinās psihisko saslimšanu risku utt utt), ļaujot domāt par veselu kārtu sarežģītākām, svarīgākām lietām.
Šī brīža kapitālisma žņaugi man atgādina kā 80-tajos gados pasauli bija pārņēmis noziedzības vilnis, izraisīts dēļ sabiedrības saindēšanās ar svinu. (Daudz automašīnu, svina piedevas benzīnā. Vispār, kļūst skaidrs arī kāpēc agrāk futbols bija tik populārs.)
-
8 rakstair doma
- My mercurial .hgrc
- 2016.12.24, 10:37
- [ui]
username = user name <user.name@example.org>
verbose = True
merge = bcomp
[alias]
bpush = push --rev .
bout = out --rev .
[extensions]
# pager =
progress =
color =
rebase =
histedit =
mq =
transplant =
graphlog =
patience = /home/w/_hg/hg-patience/patience.py
[merge-patterns]
.hgtags = internal:tagmerge
** = bcomp
[diff]
git = True
patience = 1
[mq]
secret = True
[merge-tools]
bcomp.args=$local $other $base -mergeoutput=$output -ro -lefttitle=parent1 -centertitle=base -righttitle=parent2 -outputtitle=merged -automerge -reviewconflicts -solo
bcomp.premerge=True
bcomp.binary=True
bcomp.gui=True
bcomp.priority=1
bcomp.diffargs=-lro -lefttitle='$plabel1' -righttitle='$clabel' -solo -expandall $parent $child
bcomp.diff3args=$parent1 $parent2 $child -lefttitle='$plabel1' -centertitle='$clabel' -righttitle='$plabel2' -solo -expandall
bcomp.dirdiff=True
bcomp.dir3diff=True
-
0 rakstair doma
- Vienkāršie auzu pārslu cepumi
- 2016.12.23, 16:38
- Izejvielas:
- 500g auzu pārslas (= viena paciņa, 0.40€)
- 250g sviests (= viena paciņa, 1.30€)
- 4 vidēja izmēra olas (4x 0.16 = 0.64 €)
- ~120g cukura (= es pērku cukurniedru, citu cukuru varbūt vajadzēs vairāk, 0.30€)
- 2 ēdamkarotes ar miltiem
- pēc vēlēšanās: vaniļas cukurs 5g (0.02€)
- pēc vēlēšanās: sauja ar rozīnēm (0.45€)
( ... tālāk ... )
-
1 rakstair doma
- 2016.12.18, 10:27
- Mani kaitina tā angļu valodas doublespeak tendence, ka teikums praktiski ir jālasa otrādi, nekā vārdu kopuma burtiskā nozīme. Piemēram, "we see little evidence of [something]". Burtiski lasot: "mēs esam pamanījuši retus piemērus ka [kautkas]".
Bet īstā nozīme: "mēs neredzam gandrīz nekādus pierādījumus ka [kautkas]".
Šeit - "little" var nozīmēt gan "nedaudz", gan "gandrīz nekā".
Jeb, lūk, no kāda Guardian raksta: "The latest figures show that councils are increasingly struggling to help homeless families."
Burtiski izlasot: "vietējās padomes cenšas arvien vairāk palīdzēt ģimenēm bez pajumtes". Tas ir "increasingly struggling", ja skatīt burtiski, būtu saprotams kā "arvien stiprāk cenšas pārvarēt grūtības".
Bet sakarā ar britu jocīgajiem valodas noteikumiem, tas nozīmē tieši otrādi - "nespēj neko izdarīt", jo "struggling" šeit ir kā eifēmisms jēdzienam "neko nevar padarīt", un "struggle" parasti tiek piesaukts situācijā kad viss ir dirsā, nekas nav izdarīts, un nekādu attaisnojošu iemeslu nav.
Īstā nozīme: "statistika arvien skaidrāk rāda, ka padomes nespēj atrisināt samilzušo problēmu ar ģimenēm bez pajumtes" [kuras ir izliktas no mājokļiem pēc tam kad nespēj samaksāt īri].
Salīdzinoši, lasot vācu valodas rakstus, valodas līmenis ir tāds stabili burtisks, bez muļķīgiem izpušķojumiem, un pamatdomu dzen paurī kā ar pāli. Neatstājot vietas pārpratumiem.
-
13 rakstair doma
- 2016.12.17, 11:31
- Atgadījums ar meiteni ko S+U Hermannstrasse U8 metro pieturā kāds cilvēk-lops nogrūda pa kāpnēm (salauzta roka, bet tik pat varēja arī būt galvaskausa lūzums vai nāve), ir tāda spēcīga ilustrācija post-factual realitātei medijos.
Atgadījumu paspēja izbazūnēt gan labējo (right-wing) grupas - ka lūk uzbrucēji ir sīrijas "bēgļi". Un tik pat naski arī islama puse - ka uzbrucēji ir bijuši kautkādi neo-Nazi fašisti, un ka upure pati ir no sīrijas bēgļiem. Pēdējais gan ir tāds negaidīts, izmisīgs solis, jo video diezgan skaidri var redzēt tādus melnīgsnējus jaunēkļus, ne blondus white power kačokus.
Stāsts atgādina arī angļu Telegraph uzvedību, kā pavisam ne kaktu izdevums aukstasinīgi pasludināja ka, redz, cēls britu karavīrs atvairījis kāda krievu provokatora uzbrukumu savai personai iekš Rīgas McDonalds, un nekādi ne, ka jēgu pārdzēris britu soldafons brutāli piekāvis kādu iedzīvotāju vienkārši tāpēc, ka tā sagribējās.
Pa šo laiku jau Berlīnes uzbrucējis ir identificēts, ņekijs Stanislav Stoykov no Bulgārijas, un, sanāk, visa nofilmētā tā grupiņa ir sīki noziedznieki no Bulgārijas. Vācijas policija šos jau savākuši redzeslokā, un gan jau arī notiesās.
-
5 rakstair doma
- 2016.12.05, 20:38
- "viss jau ir izsmeļoši pateikts manos tvītos"
-
0 rakstair doma
- 2016.11.29, 19:42
- Noskatījos pirms kāda laika Ghost in the Shell (1995) pirmo, un vēl nesen: Patlabor 2 (1993). Abiem režisors Mamoru Oshii, un mūziku komponējis Kenji Kawai. Var labi redzēt, ka Patlabor bija tāds atspēriena punkts, treniņš priekš tā meistarstiķa kas ir GitS.
Savukārt GitS skatoties, ļoti svarīgi ir tas, ka filmā, pirmkārt, ir daudz fragmentu kas ir tīri noskaņai, ne sižetu uz priekšu bīdoši. Tāpēc filma ir lēna, ar sirdi. Otrais, daudzas lietas netiek izskaidrotas, tāpēc filma jūtas kā ļoti liela stāsta maza daļiņa, un tāpēc ir interesanti (līdzīgi, varētu teikt, kā LotR grāmatas pret visu Silmarils kosmosu). Citas filmas cenšas visu izskaidrot un parādīt, neatstāt ne mazāko šaubu vai neskaidrību. Rezultāts paliek plakans, bez mīklas un intrigas.
Bez tam, jāpašņukst ka tā vairs nezīmē. Multenes cenšas saražot vairāk, prastāk, ātrāk, lētāk. Vairs neiegulda (un nekad(?) neieguldīs) to darbu kā toreiz.
-
0 rakstair doma
- 2016.11.23, 17:30
- ārā jau atkal izliktas fondue dzirnavas veikalu priekšā, arī sāk kārt lampiņu virtenes kokos.
iepriekšējā tāda spilgta atmiņa, kā ar mazo gar zsv tirdziņiem staigāju, viņu ķengursomā nēsāju. viņai jau bija 2 gadi, bija jau liela un smaga - tā ziemassvētku diena bija arī pēdējā reize kad viņa sēdēja ķengursomā.
žviks, trīs gadi kā viens zibsnis.
-
0 rakstair doma
- (5g3m)
- 2016.11.23, 08:39
- izkrita pirmais zobiņš
***
Mazajai patīk atvadoties rādīt ar rokām sirsniņu. A. nopirkusi blociņu kur uz vāka ir nobildēta sirsniņa izveidota ar pirkstiem (variants ar kopā saliktiem īkšķiem), bet nav tāda kā M. rāda:
- Kas tas ir?
- Nu, sirsniņu rāda.
- Nē. Tas ir sīpols! Tas izskatās pēc sīpola, nevis sirsniņas.
-
0 rakstair doma
- "hyperreality is an inability of consciousness to distinguish reality from a simulation of reality"
- 2016.11.11, 11:21
- "Hyperreality is seen as a condition in which what is real and what is fiction are seamlessly blended together so that there is no clear distinction between where one ends and the other begins."
Sāku skatīties Adam Curtis "HyperNormalisation". Ļoti viegli ievelk, aizrauj.
Es piedāvāju, ka pirmā hyperreality forma ir reliģija. Tas ir kā visi tie mācītāji no kancelēm, ajatollas un visādi sektu garīgie līderi, stāsta cilvēkiem pasaciņas, kuras tie (draudze) nespēj atšķirt no realitātes: uzskata par pilnu ņemamu. Tas arī ir tas paradoksālākais piemērs: cilvēki izvēlas ignorēt realitāti un tā vietā iejauc klāt devu ar stulbām pasaciņām, lai rezultātā dzīvotu kaut kādā šķībā realitātes interpretācijā. Paradokss ir tas, ka šī melu forma acīmredzama, var teikt pašsaprotama. Un vienalga cilvēki tic. Bēdas: visa tā homofobija, abortu aizliegumi, seksualitātes noliegšana, visādas fundamentālistu-pašnāvnieku sektas, un islama gadījumā - teroristi pašnāvnieki.
Otra hyperreality forma bija Padomju Savienība, kad 1980tajos gados iedzīvotāji pilnīgi pieņēma situāciju, ka televizoros un avīzēs politiķi runā ar saukļiem un lozungiem kas pilnībā, pilnībā neatbilst realitātei. Tas ir, cilvēki paši savām acīm redz ka veikalu plaukti ir tukši, preču nav, nekā nav, viss sabrūk, viss degradējas, bet politiķi runā par kaut kādu saulaino komunismu un uzvarām. Cilvēki pieņem kā faktu, ka tas par ko runā valdība ir kaut kāda neeksistējoša realitāte, un sāk ar to sadzīvot.
Trešā hyperreality forma (un tas ir cik tālu es filmu esmu noskatījies) ir ASV kopš-1970to gadu pārvaldīšanas forma, raksturojama ar "your government is lying to you" ideju. Tas ir, ideja ka valdība var safabricēt kaut kādu pasaciņu, un tad sistemātiski to cilvēkiem iestāstīt, jo ir grūti atšķirt kas ir īsts, un kas ir izdomājumi. Šī forma ir sarežģīta, pasaciņas nav tik acīmredzamas. Pirmais piemērs ir UFO epopeja, ka valdība uzkūdīja cilvēkus domāt ka redzētie lidojošie objekti varētu būt kaut kādi citplanētieši, jo šis bija izdevīgs aizsegs slepenu izlūk-lidmašīnu izstrādei (F-117, B-2). Otrais piemērs ir epopeja ar Kadafi, par kuru Reigana valdīšanas laikā no nulles iztaisīja par "rogue state" līderi, un par galveno terorisma sponsoru. (Lai gan viņš ar visu savu Lībiju salīdzinoši bija nulles, un reālie darboņi tajā laikā bija Sīrija, ar naidīgo Hafez al-Assad. Fakti, ko ASV valdība izvēlas ignorēt, un bīda savu pasaciņu. Var pieminēt arī ASV un UK safabricēto pasaciņu par Irākas "Weapons of Mass Destruction", ko ASV valdība nolēma stāstīt, lai pamatotu savu vēlmi iet un karot Irākā.)
***
Vieni hiperrealitātes meli, kuriem drīz tiks liktas beigas, ir par kanabisa (marihuānas - kaņepes) klasificēšanu kā "īpaši bīstamu narkotisko vielu". Lūk šī ir tēma kur var studēt arī Latvijas valdības (ministriju un tautas priekšstāvju - Saeimas) uzpūtību, neinformētību (ignoranci) un vēlmi tukšas pasaciņas uzdot par realitāti.
Šobrīd pēc ASV vēlēšanām, kanabiss ir pilnīgi legalizēts Kalifornijā, Masačūsetā, Nevadā, un (laikam) arī iekš Maine. (Komerciālā pārdošana sāksies kaut kad pēc gada, bet brīvi audzēt, glabāt un pīpēt un drīkst jau šodien.) Sekos dekriminalizēšana (vai legalizēšana) arī ASV federālā līmenī, tad izņemšana no Apvienoto Nāciju narkotiku "Schedule I" saraksta, un tad jau varēs vilkt visā pasaulē brīvi.
Hiperrealitātes aspekts šeit protams ir tas, ka es varu viegli iedomāties ka konservatīvajā un aprobežotajā Latvijā tautiņa tiešām vēlas lai kaņepe būtu aizliegta. Man ir skaidrs ka Latvijā ir uzvarējusī demokrātija - valdība tieši pilda savu vēlētāju prasības. Bet šīm prasībām nav saiknes ar realitāti! Par iemesliem es varu tikai minēt, bet principā viss ir ticības jautājums, līdzīgi kā dieviņam tic un baidās, tā arī no kaņepes baidās. Iedzīvotāji vēlas dzīvot tādā nobīdītā, šķībā realitātē, un valdība ir gatava iztapt. (Es teiktu: tā nedrīkstētu būt - bet kopš "your government is lying to you" doktrīnas pilna akcepta, tā vienkārši ir.)
Labrīt! Kaut kad arī īstā realitāte* pie loga pieklauvē.
___________________________________________
* labrīt arī no pirms tam "politeness" apslēptā/apspiestā UK rasisma kas pēc Brexit parādījās pilnībā, un arī sagaidam līdzīgu atklāšanos no ASV vidienes.
-
4 rakstair doma
- 2016.11.08, 16:34
- mazā ir apguvusi skaitli "miljons" (tūkstoš tūkstoši, kā es paskaidroju), un tagad par visu saka ka miljons tas un miljons šis. miljons dienas, miljons reizes, izēda pusdienās miljons karotes ar zupu.
-
0 rakstair doma
- 2016.11.07, 07:47
- "[...] Kopumā es esmu ļoti priecīgs, ka Latvijā veidojas veselīga inovatīva ekonomika. Latvijas vērtīgāko uzņēmumu topā pirmo reizi ir tehnoloģiju uzņēmums – "Mikrotīkls" – kurš 99% eksportē un sācies kā startaps. Tā ir zināma bezdelīga, kas rāda, ka ekonomikas struktūra sāk mainīties," pārliecināts ir Ašeradens.
Ja ņem vērā ka startaps Mikrotik tika dibināts 1996 gadā, un ir bijis 20 gadu "ieskrējiens" līdz vērtīgākajam uzņēmumam, var apjautāties: vai tiešām ir zināms ka Latvijas ekonomika ir pilna ar šādiem "zemūdenes" uzņēmumiem, par kuriem ministriem nekas nav zināms, bet kuri, 20 gadiem apritot, uzpeldēs un parādīsies visā krāšņumā?
Tas kas varētu sākt mainīties, ir ka Mikrotīkls ir viens uzņēmums un godīgi maksā nodokļus. Nevis tā kā tie ērmi būvniecības nozarē, kas atbildību un pasūtījumus sadalījuši pa N-SIA kastītēm, tā lai ne īpašnieki, ne labuma guvēji nebūtu zināmi. Un pie tam tās naudas apgrozās tādas ne pārāk lielas. (Vai arī otrādi, naudas apgrozās lielas, bet cauri šīm pastkastīšu SIA un "holdingu holdinga" struktūrām būvnieku reālais nopelnītās naudas apjoms tiek paslēpts?)
(Lai gan principā es redzu arī zināmu taisnību. Ja ir vecais zubrs Dzintars, kas apgroza 6 miljonus (un ir iekrājis 3 miljonu nodokļu parādus), un ir jaunais žiperīgais Madara (kuru, atceros, ap 2007. gadu reklamēja visādās jogas studijās utt, kā eko-kosmētiku, ļoti jau hip), kas būs jau 5 miljonus sasnieguši, tad jā, ekonomika mainās.)
-
9 rakstair doma
- skolu institūcija kā nozare
- 2016.10.30, 09:09
- >>>Afaik teachers are held in the same regard as doctors and lawyers in Scandinavia.
>>Nope, at least not in Norway or Sweden. Or possibly only in the sense that non of those professions are held in particularly high regard. And they certainly aren't paid like doctors of lawyers.
>This seems unlikely. Perhaps in Finland. But the Danish teachers that I know have complained about the collapse of respect for the job as well as the system for as long as I've known them.
Skolām vajadzētu saprast ka viņi ir nozare, kas ar saviem klientiem strādā [gandrīz] visa mūža garumā. Viņiem vajadzētu to izprast, nu, tā līdz kaulam. Bija gan jau iespējas, kuras netika izmantotas. Rezultāts: mēs, šobrīd pieaugušie, mēs vecāki, kas gatavojas laist bērnus skolā, skolas un skolotājus ienīstam. Ar pilnu sirdi pelnīta naida.
Ja pameklē, gan jau var atrast ziņas kur cilvēki cepas par to ka pirmajās klasītēs atcēla atzīmju likšanu. Man ilgu laiku nebija nekāda viedokļa par to: bet tagad pēkšņi es saprotu, cik ļoti svarīgi lai pirmajās klasītēs skolotājs nekļūtu par ienaidnieku bērnam.
Skolā es sāku iet, laikam, 1984. gadā. Pirmajās divās klasītēs audzinātāja bija tāda resna, nepatīkama bāba, īsa muciņa uz kājelēm. Es biju kreilis, un tajos gados par varītēm spieda mani rakstīt ar labo roku. Rakstīt ar kreiso nedrīkstēju. Un tas ko es ļoti spilgti atceros, ir kā man "glītrakstīšanā" (pēc tam tādu priekšmetu vispār atcēla) tā učene ar apvainojošām piezīmēm iegrieza vieninieku(!), jo ar labo roku vilktie burti nebija gana līdzeni vai gludi. Un pēc tā es skolotājiem vairs neuzticējos (da kā arī jebkurai personai kas ir autoritātes pozīcijā), vienalga lai cik laipni, kompetenti, adekvāti vēlāk viņi būtu bijuši, man viņi vienmēr ir bijuši draņķi, kas tikai gaida, kā iedurt nazi mugurā.
Kāda tajā gadā jēga bija likt 6-7 gadīgam bērniem žurnālā/dienasgrāmatā atzīmi, kaunināt klases priekšā, utt? Jā, skolotāji bija kara laikā uzaugusī paaudze, pārāk raupji un nejūtīgi (un arī resni - tāpēc ka badu pārdzīvojuši). Bet ar iespēju un tiesībām nākamo paaudzi lauzt un iemīcīt rāmjos pēc savas patikšanas.
Tad lūk, ja skolas/skolotāji gribētu mainīt sabiedrības attieksmi pret sevi, viņiem tikai būtu jāsāk ar nākamajām paaudzēm, no pirmās klasītes. Tas ko grūti saprast ir ka rezultāts parādīsies pēc 18-20-30 gadiem, kad tie bērni, ko viņi ir izskolojuši, nokļūs pie ruļļiem un pie lēmumiem.
Mums vairs neiestāstīsi ka skola ir kaut kas labs, vai cēls, vai izcils. Skolotāju retorikai uzticības kredīts = nulle.
Beigu beigās, skolām būtu jāveic vērienīga reforma un pašattīrīšanās, ja grib attieksmi pret sevi kaut kā uzlabot, bet to protams ir vieglāk pateikt nekā izdarīt.
Kā tā? Piemērs: katoļu baznīca. Melnsvārči ir pelnīti ieguvuši tādu ja ne aktīvu, tad latentu pedofīlu statusu, kurus ar bērniem vienatnē atstāt vienkārši nedrīkst. Un ja organizācija ar tūkstošiem gadu vēsturi, kurai līdzekļu ir gana, nespēj vērienīgi un radikāli paš-attīrīties un reformēties, tad ko sagaidīt no skolām? Skolām tak pat tādu virsvadītāju nav, tās ir vairāk amorfa, paš-vadīta masa, apmēram kā strazdu bars, ne vairāk.
-
6 rakstair doma
- 2016.10.27, 13:11
- Par Austrālijas bērnu atņemšanas kultūru. "In February 2008, the then prime minister Kevin Rudd addressed the national parliament and the Australian people to apologise to every person and Indigenous family devastated by the forced removal of children. We know them as the Stolen Generations. Delivered more than 10 years after the tabling of the Bringing Them Home report, it was, symbolically at least, the culmination of a milestone event in Australia’s national story.
[...]
"The distressing truth is that, today, Indigenous children are being removed from their families at a rate that is far higher than at the time of the apology."
"[...] compared with non-Indigenous children, Aboriginal children are: 6.6 times more likely to be subject to a notification of abuse or neglect; 9.8 times more likely to be the subject of a finalised child protection investigation; 9.9 times more likely to be the subject of a substantial finding of abuse or neglect; and 9.2 times more likely to enter out-of-home care."
"[...] statistics showed that Indigenous children were six times more likely to be removed for welfare reasons and that, in 1993, while Indigenous children comprised only 2.7% of Australian children, they were 20% of children in care."
"It was noted that Indigenous children were more likely to be removed on the ground of “neglect” rather than “abuse” with substantiated cases of neglect constituting 40% of all cases for Indigenous children, compared with 23% for all children."
"As of 30 June 2015, there were 43,000 Australian children living in out-of-home care as a result of the intervention of state welfare agencies. This represented 8.1 children per 1,000.
"In the same period, Aboriginal and Torres Strait Islander children comprised 15,000 of the 43,000 children removed from their families. This is 35% of all children placed in out-of-home care, yet Indigenous children are only 5.5% of all children aged 0-17. The removal rate for Indigenous children is 52.5 per 1,000.
"Most disturbingly this disparity is rapidly rising. At the time of the apology, the rate of out-of-home care for Indigenous children was 24 per 1,000. It has risen each year since then to 52.5 per 1,000 in 2015."
***
Ir visādas nianses, bet ideja diezgan vienkārša: tā kā Aborigēni ir parasti ļoti nabadzīgi, tad bērnus atņem par "ekonomisko vardarbību" - ka bērnam netiek (nevar tikt) nodrošināts pietiekami labs dzīves līmenis. Tā vietā lai mēģinātu ģimenes kaut kā atbalstīt, vai saliedēt, vai dot naudu, vai ārstēt - bērnu izņem un stāstam gals. Bet stāstam gals tas nekāds nav! Stāsts turpinās pēc 18 gadiem, kad bērns ir pieaudzis, no no audžu-ģimeņu vai bērnu namu(?) sistēmas tiek izspļauts ārā, sabiedrībā, lai "peld" vai slīkst pats.
Es par to visu rakstu un domāju tāpēc, ka uzskatu ka tāda "adopcijas noslēpuma" un tamlīdzīga slepenības sistēma ir ārkārtīgi kļūdaina, ļauna. Cilvēkam ir ļoti svarīgi apzināties savu vietu pasaulē, no kurienes viņš ir nācis, kas viņš ir, kas ir viņa bioloģiskie vecāki, un kā viņš ir dzimis, un tamlīdzīgi. Tas iet dziļāk par kautkādu prastu bioloģiju. Es uzskatu ka arī adoptētam bērnam ir jāzina no kurienes viņš ir nācis, un kas ir vecāki, lai viņš varētu spēt apzināties kas viņš ir. Melot, mēģināt bērnam iestāstīt ka viņš ir kāds cits, kāds, kas viņš nav, ir kļūda.
Te, piemēram, var pievilkt to ideju ka dažreiz izdomā BabyBox aizliegt, jo lūk, tad bērnam nebūšot iespēja uzzināt, kas ir bijuši bioloģiskie vecāki. Lai gan ir skaidrs ka tas tāds blefs. Reāli nepieciešams ir vienkārši nodrošināt veidu kā bērnu atstājušie vecāki var nodot informāciju par sevi, nebaidoties no represijām. Jo ir jāpieņem kā fakts, ka daudziem jaundzimušais ir par grūtu. (Es varētu izteikties arī rupjāk, bet princips ir tāds pats - ne visi bērni ir gribēti vai paceļami. Valstij izlikties, ka ir kaut kā citādi, būtu muļķīgi.)
[Reāls problēmas risinājums (pasaules pār-apdzīvotības apstākļos) pieskaras eigenikas tematam sāpīgi tuvu, un tāpēc par to kaut kā taktiski runāt ir grūti.]
-
0 rakstair doma
- 2016.10.17, 09:56
- jāpiezīmē, svētdiena bez saldumiem (un ievērojami mazāk datoru) bija daudz, daudz paciešamāka nekā sestdiena ar saldumiem un sekojošām bļaušanām un histērijām. cukurs ir inde.
-
1 rakstair doma