ulvs

Šonakt vairs nav enerģijas, lai lasītu šo pētījumu par augšāmcēlušā līķa fenomenu. Taču te tas ir - zinātniski recenzētais "The Revenant on the Threshold" by Elif Boyacıoğlu. Pieķeršos tam šovakar, kad tēva sievas vasarnīcā būšu uzstādījis stavu DIY stereo studiju. 

Jā, stereo. Izmantošu 2 telpas un starptelpu pa vidu starp tām.

Pirmajā telpā būs ģitāras kombis ar SM58 miķi pie skaļruņa. Restaurēts 1959. gadā PSRS ražotais Lomo 19A19 atradīsies kaut kur tālāk no ģitāras kombja, lai tvertu telpas ambienci. Šis mikrofons ir absolūta leģenda, ar ko man ir gods strādāt, un esmu nenormāli pateicīgs savam kolēģim Ansim, ka varēju izīrēt no viņa šo restaurēto muzeja eksponātu. Kā tas skan? Iztēlojies to PSRS 60-80to kino aktieru balsis- tik perfekti iekapsulētas siltā, taču presentā (presence) "kapsulā", kas reizē reducē skarbas augšējās frekvences ("iebūvēts" dīeseris). Otrajā telpā atradīsies basa kombis ar SM57 mikrofonu pie skaļruņa un latviešu ražotais Blue Encore 300 tvers ambienci. Bļaģ, ko es te daru, man jau sen būtu jāguļ, bet es lielos ar mikrofoniem. Nožēlojami. 

disfigurator

Šodien ir 2026. gada augusts aiz loga.

Kopš pirmo reizi izgāju Metal Gear Solid 2 ir pagājuši kādi gadi 20. Šajā laikā esmu vērojis, kā autoru stāstītais par informācijas apriti, lojalitāti, cilvēka atstāto citām paaudzēm; par informācijas miskasti, par AI slop, par mākslīgo intelektu un visaptverošu tā pielietošanu informācijas aprites un naratīvas kontrolē - ko atstāt vēsturē, ko dzēst - kā tas viss izpildās dabā gluži kā pēc Hideo Kojima priekšrakstiem...
MGS Kopā ar Deus Ex - paredzēja šodienu, visu to dorporatīvo distopiju, kurā šobrīd dzīvojam.

Redzams, ka Hideo ilgi jau tur pirkstus uz sabiedrības pulsa, vērtē un ietērpj secinājumus, sajusto un paredzamo - interaktīvā mākslā, kurai nav analoga. Spēcīgs, introspektīvs mākslinieks.

Baigi forši tā pēc gadiņiem desmit un vairāk ieskatīties šajos vecajos interaktīvajos mākslas darbos - ne tikai atcerēties, bet šodienas politiskās un ekonomiskās realitātes kontekstā sazīmēt daudz kā nemanīta, tik aktuāla.


Un ironiski stāsta kontekstā par informācijas dzīves ilgumu:
Manā plauktā joprojām ir šī PS2 spēle. Es to izgāju, spēlējot uz CRT televizora un PS2 Slim konsoles - viss tieši atbilstoši tehnoloģijai pirms gadiem 25. Tehnoloģija un materiāls, kas pieder man. Šodienas digitālās spēles tev nepieder pēc būtības, īres verdzība. Lai nu kā...
Spēles beigās tev iedod kodu, kas jāievada interneta lapā. Lapa sen mirusi. Tā mira īstenībā pirms gadiem 20 - kad vēl spēle bija sabiedrībai aktuāla/svaiga. Digitālais - miris. "Analogais", dzelžos ietērptais un tavos plauktos atrodamais - dzīvs. Un dzīvos vēl gadus 20. Bet digitālajā planētā kāds ir "izrāvis vadu", nekas nenotiek. Kā straumēšanas platformā dzēsts albums vai filma - jebkādu iemeslu dēļ. Nav un viss.

Tas pats ar fotogrāfijām: digitālais sola mūžību, bet īstenībā dzīvo tikai līdz pirmajai tehniskajai problēmai, kas analogās lietas neskar.
Fiziskajā manas bērnības albumā ir daudz ģimenes bilžu - fočēja sencis, tīstīja un bildes taisīja pats. Ģimeni sen ir apēdusi zeme, bet liecība ir palikusi. Līdzīgu taisīju arī es apzinātā vecumā, liekot albumā ar negatīvu filmiņu fočēto. Stāv plauktā šīs lietas, gaida skatītāju. Mans diaprojektors rāda daudz manu bilžu kopš pašiem maniem diapozitīvu fotografēšanas sākumiem. Dzīves pieraksts.
Bet viss, kas tam pa vidu un paralēli fočēts ar digitālajiem fočikiem - miris kopā ar HDD nāvi pirms daudziem, daudziem gadiem - nekas netika drukāts.

Digitālā ilgmūžība ir ilūzija. Uz šīs planētas izdzīvo tikai materializētais. Un arī tikai uz tava mūža laiku, ja par to rūpējies un nenotiek kāda nelaime... Digitāls ir savā ziņā antihumāns, melnais pazūdamības caurums.



Tagad laiks citam PS2 diskam/spēlei: MGS3. Laiks atkārtoti papētīt, ko humānu Hideo tika saskatījis Aukstajā karā. Šodienas gaismā vajadzētu arī izpildīties smalki, jo smalki - kļūstot vecākam, skatam paveras papildus dimensijas.

disfigurator

Man patīk, kā smaržo tava āda. Cik tā maiga. Cik labi tā skan, kāda patīkama biezuma, cik debšķīga tās tekstūra arī no otras puses, kad uzlieku apaļu tās gabaliņu uz plašu atskaņotāja. Paldies, govs, lai tāssaules zālājs ir debešķīgs!

Augšas ausīs vairs tā nekož, izskatās seksīgi. Skaņa sabalansēta un statiskās elektrības arī nav. Baigi lēti, ja aiziet uz veikalu pēc tumši krāsotas liellopa ādas un pats pagatavo paliktnīti.

Tas atgādina, kā man bērnībā bija grāmatu vāki no ādas. Tās smaržas dēļ vien gribējās lasīt grāmatas. Teorijā tagad pats varu uztaisīt!

Cik gan liela nozīme taustāmām lietām! Cik gan nepārspējams ir āda kā materiāls!


Izmēģināju filcu, korķi, nitrila gumiju un pat kartonu prikola pēc, bet manis tikko izgrieztā āda iekabina šiem visiem! Korķis otrajā vietā augšu ziņā, bet tam tomēr vairāk statiskā, nekā gumijai. Gumija diezgan basī un izceļ augšas bik, kā arī mazliet, bet tomēr noķer statisko lādiņu...

Tas viss nomērāms telpā - citādi pīķi un to augstums/skaļums arī atšķiras.

disfigurator

Pie videospēļu enšitifikācijas vainošu ne tikai ekspluatējošus biznesa modeļus, bet pamatā tos sūdiem klātos bezmugurkaulniekus, kuri jelkad jebko ir priekšpasūtījuši vai nopirkuši kādu mikrotranīti, vai Season Pass, tādā veidā iespējinot attiecīgos ekspluatējošos biznesa modeļus.

Kas tas vispār par prikolu maksāt naudu par solījumu, par nepabeigtu produktu? Uz kādas nezāles pamata? Piedzērušies izdara pirkumu, vai? Sociālajā iespaidā nopļūtītas kājas un apavos arī šmuce? Ķermenis netur FOMO un to ekspluatē? No shit!

Te gan jau parādās, ka maksā vecāki par to, ko bērns izkauc. Un vecāks samaksā par kaut ko, ko galīgi nesaprot, jo šiem bērnam laika nav.
Te gan jau rindā sastājas tukšeņi, kuros nekā cita nav, kā vien videospēles. Šādi īpatņi visu naudu iegrūž tikai šajā nozarē - kaut kur jāizceļas tak.
Te gan jau parādās vēl viens bulšita un enšitifikācijas iespējotājs - internets. Bez interneta šī enšitifikācija nebūtu iespējama.

Abas lohu grupas samaksā par solījumu, bet es nez - ar šo visu neizskaidosi. Skaidrs ir vien tas, ka šis ir totāls domāšanas vēzis, iesaistīta un ekspluatēta gan jau visa cilvēka psiholoģija izcelties barā un nepalaist ko garām, u.tml. Arī virtuālā barā, maksājot reālus tūkstošus par dažiem pikseļiem - slimnieki.
Vēža slimnieki, uz kuru pleciem balstās ekspluatācijas modelis.

Kāpēc ražot ko kvalitatīvu, ja vēžainie sūdi (bezmugurkaulnieki) maksā jau par reklāmu?

Kāpēc taisīt godīgu produktu, ja sūdi maksā par azartspēļu elementiem spēlēs un citām jēlām mikrotransakcijām, ar kurām uzņēmums iegūst vairāk naudas, nekā ar pabeigtu jaunu spēli?

Kāpēc taisīt jaunas eksperimentālas spēles, ja sūdi maksā stulbas naudas par kosmētiskiem sūdiņiem videospēlē, kas rīt nebūs?
Reāli: bijusī pirms gadiem nopirka kompi, pārdodot CS platformā viņai viena galvā slima indivīda (RIP) dāvinātu virtuālo nazīti. Visu laiku mudināju to sūdu pārdot, materializēt iekš kā jēdzīga.
Pārdeva sīku pikseļu kopu pa ~800€ un nopirka kompi, lai labākā kvalitātē spēlētu jauno CS:GO - slimie, totāli virtualizētie idioti :D :D :D



Kur sūdi, tur sūdu mušas. Kur govis, tur slaukšana.

disfigurator

Mērķis:
Izlolot labi barojošu un piesātaninātu mājas soļanku, kuru nebūtu kauns dot vislabākajiem viesiem arī tikko pēc pagatavošanas.
Solījums:
Tūdaļ tapusi gatava tā garšos kā otrās un trešās dienas soļanka. Otrajā un trešajā dienā tā tik mazliet vēl bagātinās.
Metode:
Darbs ar tikai vienu karstuma avotu. No šī ierobežojuma izriet gatavošanas nianses un viss rītdienu garšu solījums jau šodien.

disfigurator

Ir tad, kad cilvēks vairs nedzenas pēc patiesības, bet haosa priekšā ierokas savā ērtajā ligzdiņā ar predefinētiem noteikumiem, bināru pasaules skatījumu, plakanām zemēm un slepenajām brālībām.
Ir tad, kad visskaļākā minoritāte - neizglītotie - vēl jo vairāk negrib uzzināt, bet grib ērtāku stūrīti savā ligzdiņā, kur viss ir sakārtots pēc priekšrakstiem.
Ir tad, kad ērtais stāsts kļūst svarīgāks par pašu maņām - ja, teiksim, stāstā ielas ir sūdīgas, tad tās ir sūdīgas par spīti tam, ka tiek braukts pa svaigu, kvalitatīvu ceļu. Auzās.

Internets šiem palīdz. Abos jautājumos.
Man divtūkstošo sākumā tīņa vecumā pašam saskaroties ar netu, šķita, ka pasaule beidzot pietuvosies mieram un faktam, jo reku ir atrodama informācija un pierādījums, ir vairāki decentralizēti pierādījuma avoti un tāpēc nav iespējams, ka te kāds bīdītu propagandu kā pa TV vai radio. Bet tad ieradās soctīkli un sapratu - cik gan naivs biju. Jo soctīkli radīja centralizētu miskasti internetā jeb citu propagandas avotu.

Vienam internets ir savas ligzdas kārtībā uzturēšanas līdzeklis, tikmēr otram - nebeidzams mēslu karjers. Viens meklē patiesību par spīti tam, ka tā rada neērtības un iznīcina ērtos ligzdas stūrīšus, bet otrs - gatavo sev ligzdu tieši svalkā. Instruments viens, bet rezultāts ir kardināli atšķirīgs. Abu šo iedzīvotāju sļāņos dialogs nav iespējams, ja puse ērti marinējas savos priekšstatos un stāstos, kā arī atsakās paņemt rokās normālu izziņas avotu, jo "Tos tāpat radīja sistēmas vergi!", "vampīri-zinātnieki", ilumināti u.tml.

Kamēr viena puse operē ar stāstu - uzdod to par neapgāžamu patiesību, faktiem un pierādījumu nemeklē, tikmēr otra puse operē ar faktu un informācijas avotu pārbaudi, kurā jūtiņām un stāstiem vietas īsti nav, jo faktu pārbaude viennozīmīgi rada pierādījumu, kas sāpīgi iekožas ērtajos argumentos, līdz ar ko viedoklis tiek nemitīgi apdeitots un neeksistē tādas cietas pārliecības, kuras izaicināt/aizstāvēt.


1
"Pastāv, jo man tā gribas, lai pastāvētu, jo atbilst tam, ko man saka citi, atbilst maniem priekšstatiem" - domā pēcpatiesībnieks un atkārto lietas bez analīzes. Un bez izpratnes, jo tur, kur ir izpratne, iezīmējas vairāk fakts un kompetence, nevis ticība. Konspiratīviķi bieži lieto vārdu "ticība" - tas jau vien iezīmē operēšanas loģiku, kas pietuvināta reliģijai - seguma nav, bet ir mežonīga kaisle.
Ego ir primārs, stāsti veido identitāti - to jāaizstāv kaut ar militāru spēku.

2
"Tu saki, ka pastāv un esmu dzirdējis no citiem, ka pastāv. Bet diez vai tas ir iespējams, jo X un Y. Bet, ja tur savs patiesības grauds ir, es to ņemtu vērā" - analizē oldskūlnieks, kuram nav jāpaļaujas uz "ticību"; kurš mēģinās pabakstīt jautājumu vēl, lai uzzinātu vairāk un apdeitotu savu pasaules redzējumu. Apdeiti bagātina, noapaļo lietas.
Ego ir sekundārs. Identitāti veido šī izziņa un izziņas process prasa darbu, enerģiju - tas mentāli ir grūti. Bet tā ir pieņemama samaksa.

Pilnīgi atšķirīgas operētājsistēmas un dialogs nav iespējams, kad viena no pusēm operē ar "alternatīvajiem" faktiem.
Tas, ka viņiem eksistē "alternatīvi" fakti jau vien ir smags simptoms. Faktam ir sava cieta definīcija: kaut kas noticis, pierakstīts, pārbaudāms. Ja fakta definīcijai kaut kas neatbilst, nerodas "alternatīvs fakts", rodas stāsti, akli pieņēmumi, meli un agresija.


Viens - bratans - kā psihs priesteris sola atgriešanos - tad viņam nākšot ķirzakcilvēki, tad ēlieni, tad pēdējā aktualitāte - Jēzus. Kopīgā iezīme - kaut kas nāks un tev būs bīties. Nesagaidīju ne viņa necilvēkus, ne racionalizēto psihozi - Jēzu. Abus nekad nesagaidīšu, ir izdomājumi. Un tad pārējais komplekts viņā: vīrusi nepastāv, jūs visus nopotēja, lai iebiedētu un paverdzinātu... Zeme ir plakana, kāds sakars vispār Mēnesim ar cilvēku, tas tur nekad nav bijis, kas ir Saules atspīdums un kaut kas piekarināts pie kupola... Un zinātne ir meli, huiņa.
Kad šim teicu, ka kovidnieka poti ņēmu tāpēc, ka es kā astmātiķis negribu riskēt ar smagiem karsoņiem, kuru dēļ atkārtoti mēģināt nolikt zaļo karotīti, mani nedzirdēja. Es diršot, jo cilvēks operējot tikai 2 inputu vārdā - bailes (papist darbu, tikt izsmietam vai tamlīdzīgi) un mīlestība. Tas, ka eksistē mans minētais arguments uz 5s analīzes pamata - viņa galvā neeksistē, tiek ignorēts. Nesaskan ar esošajiem stāstiņiem galvā, kuros vakcīnas ir viens no pasaules ļaunumiem.
Citos vārdos - faktu un izpratnes nav, bet ir smaga pārliecība - agresīva, atriebīga, ļaunprātīga un vidi bojājoša. "Zinātne ir sūds" un tas pasaka visu - pēc patiesības šis cilvēks netieksies. Nekad.

Otrs - jaunības dienu draugs - visur redz degradāciju, pagrimumu, zagšanu un to, ka demokrātija ir sūds - kangari visu izzaguši, ka ukraiņi un žīdi ir vainīgi pie visa, geji un transvestīti savairojušies un visu nosaka... Ka skolā mācot pederastiju, ko gan es kā izglītības sistēmā nodarbinātais - neredzu un nekad neesmu redzējis. No kurienes nāk šāda miskaste vispār, kas uz Latviju neattiecas?
Kad pastāstīju, ka savā ikdienā savā skolā pederastiju neredzu, tas viņā neizraisīja pieņēmumu analīzi, bet gan agresiju - ķipa es diršu. Amerikanizēts un pārkrievots savā pasaules uztverē. Pimperializēts.
Citos vārdos - ir naciķu fans, kas nonācis smagā krieva tūpļa atmosfērā un atsakās pielietot analīzi, faktus un savas maņas. Stāsti no krievu dirsas ir foršāki, lai skaidrotu pasaules haosu. Nacists nacistu atrod. Un tad pārējais komplekts: Mēness nepastāv, Zeme plakana, debesis kaisa un tāpēc visu laiku ir mākoņains, paskaties kā bērnībā bija...


Un tieši tāpēc ar smagumu sirdī nākas sūtīt dirst bērnības draugu un radiniekus.
Jo tie ar savu stulbumu vienkārši bojā vidi, radot konfliktus tur, kur tiem absolūti nav vietas. Konfliktus uz naratīvas bāzes tur, kur būtu jābūt radnieciskai saitei un iespējamai draudzībai. Jo to darīt liek viņu identitāte - tā svilinošā sajūta ticīgajos, ka viņi zina pareizo ceļu, ka teju ar varu uz tā ir jādabū arī pārējie: tie aklie, neticīgie, pat stulbie... Un, tā kā viņos mājo izteikti bināra pasaules uztvere, nekāda komunikācija - kur nu vēl draudzība un sakarīgi uzturēta radniecība - nav iespējama. Ar sātanu tak nekopojas.

Kreistiešiem ir daudz, kas kopīgs ar konspiratīviķiem - viena un tā pati operētājsistēma pamatā.
Šādi skaļi cilvēki pasauli ved sviestā. Jo skaļāki, jo ātrāk izolējami. Izolējami, jo uz savu murgu pamata konfliktē ar saprātīgajiem. Tas stulbums apkārtējajiem sāp tāpat, bet, kad lohi ir pasūtīti - ikdiena kļūst mierīga, nav jābojā garīgā veselība + nav jūtams absolūti nekāds pienesuma trūkums. Pietrūkst tikai reiz tuvo cilvēku. Bet tie jau īstenībā ir sen miruši un viņu ķermeņos sēž citas būtnes.


Attiecīgi - nulle izbrīna par to, ka skaļie ļaudis pat lasīt vairs nemāk - Stambulas konvencijā redz to, kas tur nav nevienā pašā vietā rakstīts. Faktam un patiesībai - nulle nozīmes! Visu izšķir skaļāko klaunu cirks publiskajā forumā - soctīklos. No ASV importēta autreidža "kultūra", dārzenisms totāls. Kā lai ar tādiem līdzcilvēkiem dala šo planētu?